VNĪ atjaunos fasādi vēsturiskajai “Saktas” mājai

VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) uzsāks fasādes atjaunošanu teju pusotra gadsimta senajai neorenesanses stila ēkai Brīvības ielā 32, Rīgā, kas plaši pazīstama kā suvenīru veikala “Sakta” atrašanās vieta, kā arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) pagaidu ekspozīcijas vieta. Atjaunošanas darbus veiksim saskaņā ar Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes norādēm, rūpējoties par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu nākamajām paaudzēm, informē VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

Darbu gaitā notiks ēkas fasādes atjaunošana, noteku sakārtošana, kā arī zibensaizsardzības atjaunošana. Darbus veikšanai tiek slēgts līgums AS „Būvuzņēmums Restaurators”, līguma summa – 635 634.55 eiro, kuru segs no VNĪ kapitālieguldījumiem. “Lai gūtu skaidrību par saglabājamām kultūrvēsturiskajām vērtībām, namam tika veikta arhitektoniski – mākslinieciskā izpēte. Fasādes atjaunošana notiks ēkas iemītniekiem atrodoties telpās, iespējami netraucējot to darbībai. Atjaunošanas darbus iecerēts pabeigt līdz 2021. gada sākumam,” piebilst R. Griškevičs.

Ēkā šobrīd atrodas arī “Latvijas pasta” filiāle, kā arī vairākas kafejnīcas un kioski, taču vēsturiskais uzraksts “Sakta” namu rotā vēl aizvien. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcija un izstāžu zāles namā - bijušajās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes telpās mājo kopš 2014. gada maija, kamēr muzejs gaida atgriešanos savās vēsturiskajās telpās Rīgas pilī pēc to plānotās vērienīgās rekonstrukcijas.

Nams Brīvības ielā 32 celts pēc Rīgas pilsētas aizsargmūru nojaukšanas 19. gadsimta 60.–70. gados, kad sākās vēlāko Rīgas centra bulvāru apbūve. Viens no prestižākajiem zemes gabaliem Aleksandra bulvārī (mūsdienās – Brīvības bulvāris) starp Lielā Parka ielu (šobrīd – Merķeļa iela) un Troņmantnieka bulvāri (tagadējo Raiņa bulvāri) piederēja vācbaltiešu muižnieku fon Tranzē-Rozeneku ģimenei. Šeit 1875. gadā Jaungulbenes muižas īpašnieks Otto fon Tranzē-Rozeneks pēc slavenā arhitekta Heinriha Karla Šēla projekta uzcēla trīsstāvu namu ar vairākiem dzīvokļiem neorenesanses stilā, kas kļuva par ģimenes rezidenci.

1910. gadā ēka nonāca Rīgas Namīpašnieku krājaizdevu sabiedrības īpašumā un kļuva par tās galveno mītni. Tolaik namā norisinājās aktīva sabiedriskā darbība un atradās veikali, vienlaikus saglabājot arī dzīvojamās telpas. 1912. gadā pēc arhitekta Mārtiņa Nukšas projekta namam tika piebūvēts ceturtais stāvs. Pirmā pasaules kara laikā – 1917. gadā, vienā no dzīvokļiem atradās Latviešu strēlnieku pulku Izpildu komiteja (Iskolastrels).

Pēc Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas, 1918. gada 27. novembrī, namā notika Latvijas Sarkanā Krusta biedrības dibināšanas sapulce. Sākoties Latvijas Brīvības cīņām, Rīgas Namīpašnieku krājaizdevu sabiedrības telpās 1918. gada decembrī tika formēta un atradās Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku kapteiņa Nikolaja Grundmaņa komandētā Atsevišķā studentu rota – viena no pirmajām Latvijas karaspēka vienībām –1933. gada 20. decembrī Latvijas armijas komandieris Mārtiņš Peniķis pie nama atklāja studentu rotai veltīto piemiņas plāksni, ko padomju okupācijas laikā demontēja, bet 2003. gada nogalē atklāja no jauna.

20. gadsimta pirmajās desmitgadēs nams kļuva par mājvietu dažādām organizācijām: Tirdzniecības un rūpniecības ministrijai, Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa ziedojumu vākšanas birojam, Bermontiādes laikā, 1919. gada oktobrī un novembrī – pilsētas virtuvei, kā arī Latvijas Bēgļu reevakuācijas biedrībai.

Latvijas Republikas laikā, 20. gadsimta 20.–30. gados, darbu ēkā turpināja Rīgas Namīpašnieku krājaizdevu sabiedrība, Rīgas Namsaimnieku biedrība, Rīgas Juristu biedrība, Vīgneru Ernesta izveidotais un sākumā vadītais Fonoloģijas institūts, Latvijas Universitātes studenšu korporācija „Gaujmaliete, kā arī dažādas kafejnīcas un veikali. Biedrību telpās nereti tika rīkoti kongresi, sanāksmes un izstādes.

Ap 1930. gadu nama pirmā stāva fasādes apdares rustojums nomainīts pret gludu apmetumu, bet logu un durvju ailas ar skatlogu vitrīnām.

Pēc padomju okupācijas ēka pārgāja valsts īpašumā (tika nacionalizēta) – 1940. gadā tajā izvietoja Muitas departamentu, un jau 1941. gadā to sāka izmantot Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas un juridiskās, kā arī Vēstures un filoloģijas fakultātes vajadzībām, kas tur atradās līdz pat 2009. gadam. No 1966. līdz 2004. gadam nama pirmais stāvs bija atvēlēts populārajam dāvanu un suvenīru veikalam „Sakta”, ko 2006. gadā nomainīja Latvijas Pasta nodaļa.

VNĪ šobrīd īsteno 118 infrastruktūras attīstības projektus apmēram 180 miljonu eiro apmērā un strādā pie 25 jaunām projektu idejām. Uzņēmums nodrošina profesionālu nekustamo īpašumu apsaimniekošanu un pārvaldību apmēram 450 nekustamajiem īpašumiem ar 1200 ēkām 1,1 milj. kvadrātmetru platībā un vairāk nekā 4000 zemes īpašumu 10 miljonu kvadrātmetru platībā. Uzņēmums Korporatīvās atbildības un ilgtspējas institūta „Ilgtspējas indeksa” vērtējumā saņēmis augsto zelta godalgu, apliecinot labu pārvaldību un savas darbības ilgtspēju. VNĪ dibināts 1996. gadā, tā 100% akcionārs ir Latvijas Republikas Finanšu ministrija.