Jāpanāk sabiedrības domāšanas maiņa

Sarunā par ilgtspējīgu būvniecību lokālu un globālu izaicinājumu kontekstā piedalās Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Bļodniece, ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce un valsts akciju sabiedrības «Valsts nekustamie īpašumi» valdes locekle Sigita Janvāre.

lgtspējīga būvniecība atstāj ilgtermiņa pozitīvu iespaidu uz vidi un sabiedrību. Tā vienmēr ir komandas veikums, kas ir atkarīgs gan no uzņēmējiem, kuri būvē, gan no valsts, kas regulē un plāno, gan arī no pasūtītājiem un investoriem. Sarunā no - skaidrojam, kādas prioritātes ir vadošo spēlētā - ju dienaskārtībā, un cik veiksmīgi tiem izdodas sadarboties, īstenojot kopīgus mērķus.

 

Par kompleksu pieeju ilgtspējai

Baiba Bļodniece: Eiropas līmenī pašlaik notiek pavērsiens uz plašāku ilgtspējas izpratni ārpus energoefektivitātes šaurā rāmja. Šis ir īstais brīdis, lai censtos saprast, kas vispār ir ilgtspēja būvniecī ­ bā. Būtu jādomā gan par ilgtspējīgiem materiāliem un būvēm, gan par pasūtītāju attieksmes maiņu, gan par to, kā ilgtspējīgi attīstīt valsts ekonomiku. Runājot par zaļo būvniecību, Skandināvijas veiksmīgais piemērs skaidri rāda — ilgtspējīgu risinājumu ieviešanā milzīga loma sākotnēji bija tieši valstij kā pasūtītājam.

Tāpēc valstij noteikti jārāda priekšzīme, kur mēs ilgtspējas ziņā gribam iet.

Juris Pūce: Man šķiet, tas ir jautājums par kom ­ pleksu pieeju ilgtspējai. Kad mēs runājam par ilgt ­ spējīgu būvniecību, parasti domājam, ko un kā būvēt. Taču faktiski jautājums ir arī par apsaimniekošanu, kas ir daļa no objekta tālākas uzturēšanas funkcijas. Latvijā mēs esam pieņēmuši, ka ēkām ir jābūt ener ­ goefektīvi būvētām. Bet tā ir tikai viena šķautne. Jājautā arī, cik mūsu būvuzņēmēji un būvspeciālisti ir sagatavoti ilgtspējīgai būvniecībai, kā mēs veici ­ nām oglekļa pēdas samazināšanu pašā būvniecības procesā un cik ļoti mēs visi kā sabiedrība vispār to pieprasām. Vai mēs, vērtējot būvniecības objekta pasūtīšanu, vispār to uzskatām par kritēriju? Vai nav tā, ka bieži dominē tieksme par katru cenu uzbūvēt par piecām kapeikām lētāk, pat ja viss tiek izdarīts, kaitējot gaisa kvalitātei un radot nevajadzīgi daudz atkritumu, ko pēc tam nevar pārstrādāt? Nākotnē pieprasījums pēc ilgtspējīgas būvniecības atbilstīgi klimata vajadzībām noteikti pieaugs. Jautājums, cik lielā mērā mēs to pieņemam kā iespēju? Cik lielā mērā Latvijas būvnieki ir gatavi šim izaicinājumam? Daudzi būvuzņēmēji Eiropā pārmaiņām nav gatavi. Varbūt mēs šajā ziņā varam būt vadībā. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt drosmīgiem, jāstartē ar drosmīgām idejām. Mēs šobrīd sēžam Latvijas Nacionālās biblio ­ tēkas ēkā, kas ir viens no savulaik iecerētajiem «trīs brāļiem». Es pie sevis domāju: kāpēc Latvija nevarē ­ tu uzbūvēt pasaulē pirmo akustisko koncertzāli, kas būtu pasīvā ēka? Kāpēc ne? Visdrīzāk, ne uz AB dam ­ bja, bet kaut kur citur — izmantojot pilnīgi jaunas tehnoloģijas. Ar to mēs būtu īpaši — parādītu, ka šādu lielu objektu varam uzbūvēt Latvijā. Tam galu galā ir pieejami klimata instrumentu naudas resursi. Speram šādu drosmīgu soli! Ralfs Nemiro: Ekonomikas ministrija saistībā ar ilgtspēju daudz ir analizējusi iekšējo migrāciju, kas parāda vairākus attīstības centrus. Mēs redzam, ka, piemēram, Valmierā dabiskais bezdarbs gandrīz nepastāv un darba vietu ir vairāk nekā darba roku. Tāpēc ir jādomā par mājokļu politiku, kas ietver arī iespēju darbiniekiem strādāt.

Ekonomikas ministrija ir apkopojusi statistiku — mēs redzam dažādas mig ­ rācijas formas, kas šajā gadījumā ir vērstas uz pilsē ­ tu. Šis darbaspēka jautājums ir kompleksi saistīts ar būvniecību, jo mājokļu politika ir jāīsteno pārdo ­ māti. Proti, tur, kur trūkst dzīvojamā fonda, tas ir jāatjauno. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir uzsākusi mājokļu inventarizācijas procesu, lai saprastu, kur mēs atrodamies un kāda veida būves mums nākotnē būs vajadzīgas. Dzīvojamais fonds mums ir padomju laika mantojums; daļa māju jau faktiski ir nokalpo ­ jušas savu laiku, daudzas vēl var ekspluatēt. Saprotot reālo situāciju, mēs varēsim pieņemt pārdomātus politiskus lēmumus, lai ietu konkrētā virzienā.

Sigita Janvāre: Valsts akciju sabiedrība «Valsts nekustamie īpašumi» līdzīgu inventarizācijas pro ­ cesu veic attiecībā uz valstij piederošajām ēkām un tās nomātajām ēkām. Mēs pārejam uz jaunu valsts nekustamo īpašumu portfeļa stratēģiju, lai konsoli ­ dētu īpašumus un pārskatāmā nākotnē panāktu, ka ikviens ēkas kvadrātmetrs ir energoefektīvs, atpelna sevi, kā arī ir moderns un pievilcīgs darbiniekiem, kuri gribētu nākt strādāt valsts pārvaldē. Runājot par Rīgu, valsts nevar panākt energoefektivitātes direktīvā [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva Nr. 2012/27/ES par energoefektivitāti, 2012. gada 25. oktobris] definēto ikgadējo 3 % enerģijas patēriņa samazinājumu ēkās, kas ir sliktā vai vidēji sliktā stā ­ voklī. Tāpēc ilgtspējīgs risinājums valsts pārvaldei, kā mēs to redzam, būtu atbrīvoties no valstij neva ­ jadzīgā un ieguldīt no īpašumu pārdošanas iegūto naudu daudz efektīvākā risinājumā, kas, iespējams, paredz valsts iestāžu sadarbību vienuviet.

Juris Pūce: Ja mēs domājam par valsts pārvaldes koncentrāciju, varbūt uzņemamies tādas saistības, ka turpmāk valsts pārvalde un pašvaldības būvēs tikai zema energopatēriņa ēkas. Pieņemam to kā savu lēmumu: nevis uzlabojam nedaudz, bet speram lielākus soļus. Un tad, protams, būvuzņēmēju vide pielāgosies, es ceru, un mēs būsim spējīgi piedāvāt kaut ko konkurētspējīgu visai pasaulei — ko tādu, ar ko mēs būsim īpaši.

Baiba Bļodniece: Es domāju, ka būvnieki ir gatavi pielāgoties jebkam, taču realitāte ir tāda, ka diemžēl aizvien publiskajos iepirkumos dominē zemākā cena. Aizpagājušogad, kad stājās spēkā Pub ­ lisko iepirkumu likums, kas noteica, ka zemākā cena vairs nedrīkst būt galvenais un vienīgais kritērijs, Latvijas Būvuzņēmēju partnerība sagatavoja vadlīni ­ jas [Vadlīnijas saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma noteikšanai būvniecības, kā arī «Projektēt un būvēt» iepirkumos, 2017. gada 27. aprīlis], kurās paredzējām arī vides kritērijus. Taču mēs neesam redzējuši, ka pēc tām būtu reāls pieprasījums — sabiedrības do ­ māšanas maiņa vēl nav notikusi. Vēl viens nozīmīgs moments ir strauji kāpumi un kritumi būvniecības nozarē, ko Eiropas Savienības fondu finansējuma.Pārrāvumu dēļ galvenokārt rada publiskais pasūtītājs. Šādos apstākļos būvniecības uzņēmumi nevar ilglaicīgi ieguldīt tehnoloģijās, lai vairotu pro ­ duktivitāti, jo finanšu sektors nav gatavs izsniegt uzņēmējiem kredītus. Protams, ēnu ekonomika arī ir būtisks faktors, ar ko mēs aktīvi cīnāmies. Taču pašas bankas atzīst, ka tieši kāpumi un kritumi liek tām skatīties uz būvniecības uzņēmumiem, maigi sakot, ļoti piesardzīgi. Līdz ar to izšķirošs ir ilgsto ­ šāks redzējums par publiskā pasūtījuma lomu. 

Juris Pūce: Tā kā Eiropas politika vides un klimata jomā nākotnē paliks tikai stingrāka, svarīgi saprast, kā var motivēt privāto sektoru investēt ilgtspējīgā būvniecībā. Tā sauktais ilgtspējīgo fi ­ nanšu modelis, kuru kopīgi izstrādā Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds, paredz, ka ikvie ­ nai privātai bankai, veidojot savu kredītportfeli, būs jāņem vērā ilgtspējas kritērijs. Ja banka gribēs aizdot naudu neilgtspējīgu tehnoloģiju ražotājiem, tai būs vēl vairāk jāiegulda ilgtspējīgos projektos. Šis modelis mainīs privātā sektora izaicinājumus —  neatkarīgi no tā, vai viņi to gribēs vai negribēs, būvuzņēmējiem būs jāmazina oglekļa pēda, lai tiktu pie finansējuma.

Baiba Bļodniece: Labā ziņa ir tā, ka 2016. gada būvniecības nozares krīze ar 20 % kritumu veicināja daudzu būvnieku iziešanu ārējā tirgū — Skandinā ­ vijā, Lielbritānijā un citās valstīs, piemēram, viens no partnerības biedriem Zviedrijā būvē daudzstāvu koka māju ar Latvijas materiāliem.

Prasmes veido ­ jas, un ir svarīgi panākt, lai būtu pieprasījums no pasūtītāja puses. Piemēram, tādi svarīgi jautājumi kā putekļu un trokšņu līmeņa kontrole būvniecības procesā pagaidām nemaz netiek vērtēti un apzināti. Šiem faktoriem noteikti jānonāk dienaskārtībā, lai mēs ilgtspēju skatītu no dzīves kvalitātes viedok ­ ļa — cik lielu efektu materiāli un risinājumi atstāj uz cilvēku kvalitatīvu dzīvi? Jo ātrāk valsts sāks šīs lietas stimulēt ar finanšu atbalsta instrumentiem un saviem pasūtījumiem, jo labāk.

Sigita Janvāre: Viens, uz ko mēs fokusējamies, ir rūpīgs darbs ar lietotāju, lai tas, ko mēs būvējam, atbilst viņa vajadzībām un paradumiem. Tā kā pasū ­ tītājs ne vienmēr precīzi zina, ko viņam vajag, mēs būtībā viņu izglītojam, tai skaitā ilgtspējas jautā ­ jumos un darba kvalitātes jautājumos. Otrs, pie kā esam ķērušies, ir būvniecības informācijas modelē ­ šana jeb BIM, kas palīdz uzlabot gan projekta, gan būvniecības procesa, gan ēkas ekspluatācijas kvalitā ­ ti. Šis ir vēl viens no instrumentiem, kā celt kvalitāti un ilgtspējas prasības. Treškārt, ir dažādi standarti, kas mēra ilgtspēju — piemēram, BREEAM stan ­ darts, kas nosaka piecus galvenos izpildāmo prasību blokus. Tas ir rīks, kā mēs varam valstiskā līmenī pateikt, kāds ir mūsu ilgtspējas standarts. Svarīgi, ka, vērtējot projektu, mēs vērtējam nevis tikai paš ­ reizējo cenu, bet projektu visā tā dzīves ciklā. Arī tas ļauj dabiski virzīties uz ilgtspēju bez īpaša spiediena. Visus šos rīkus mēs jau izmantojam, strādājot pie jaunajiem projektiem. Droši vien būtu populistiski teikt, ka cena mums nav svarīga, bet jautājums ir, kā mēs to mērām? Tā ir domāšanas maiņa — cik izmak ­ sās objekta ekspluatācija šodien un pēc 20 gadiem? Tas ļauj izrēķināt ilgtspēju arī finanšu līmenī.

Baiba Bļodniece: Mēs atkal runājam par ēkas ilgtspēju. Tas, ko gribas pielikt klāt, ir sabiedrības faktors — komforta līmenis cilvēkiem un arī būv ­ kultūra, par ko tagad runā visā Eiropā. 2018. gada Davosas deklarācijā uzsvērts, ka uz kvalitāti jāskatās plašāk — ne tikai no tehniskā izpildījuma viedokļa, bet arī no kultūrvēsturiskā, estētiskā un vides aizsardzības viedokļa.

Sigita Janvāre: Tas ir ļoti labi redzams — cilvēks neiet uz darbu strādāt astoņas stundas, viņš strādā dažādās vietās un dažādās formās, turklāt tās var būt vairāk par astoņām stundām dienā. Līdz ar to videi jābūt kvalitatīvai un jārada pievienotā vērtība. Tāpēc mēs runājam par aktivitātēs bāzē ­ tiem birojiem, kur katram kvadrātmetram ir lielāka atdeve un mazāks iespaids uz vidi.

Baiba Bļodniece: Atgriežoties pie jautājuma par cenu, ir nevis jāmēģina samazināt kopējās izmaksas, bet jāmēra cena konkrētas kvalitātes objektam, pie ­ mēram, pasīvajai ēkai, kas a priori būs dārgāka.

Sigita Janvāre: Tas ir darbs ar lietotāju un ar pa ­ sūtītāju. Mēs veidojam darba grupu ar visu iesaistīto sadarbības iestāžu darbiniekiem, kur profesionāļi palīdzēs cilvēkiem domāt ilgtspējas un dzīves kva ­ litātes uzlabošanas virzienā. Tāpat mums ir ļoti laba sadarbība ar Ekonomikas ministriju tieši BIM kom ­ petenču ieviešanā. Esam pārliecināti: ja valsts kā liels pasūtītājs neprasīs piegādātājiem BIM pieeju, tad tā arī neieviesīsies. Esam būtiski ķērušies klāt šim jau ­ tājumam kopš 2018. gada novembra. Nākamais solis ir dalība Eiropas Savienības BIM darba grupā.

 

Uz digitalizāciju un aprites ekonomiku

Baiba Bļodniece: Digitalizācija ir viens no četriem Eiropas lielajiem jautājumiem būvniecības nozarē — līdzās darba drošībai, produktivitātei un sociālajām garantijām. Šajā procesā mums noteikti nav vērts palikt pēdējiem, tāpēc jau šodien ir jādomā par lietām, kas noteiks dienaskārtību pēc pieciem gadiem. No tā vien, ja uzrakstīsim, ka BIM ir jāievieš, nekas nemainīsies. Ir jābūt lielam stratēģiskam plānam, kā mēs izglītojam augsti kvalificētu darbaspēku, kam nav BIM prasmju. Tas ir liels klupšanas akmens visai Eiropai: kā sniegt šīs prasmes kvalificētiem speciālistiem, kurus mēs neesam gatavi zaudēt? Tāpat jānodrošina BIM.

Programmu savietojamība un jāpanāk, ka ražotāji ietver savus būvmateriālus datubāzēs. Bez šī seguma nekas nedarbosies. Turklāt jāpatur prātā, ka ir šķautnes, kur, iespējams, BIM nemaz nevajag ieviest. Ir vērts mācīties no mūsu kolēģiem igauņiem, kuri aktīvi analizē citu kļūdas, lai neieviestu lietas, kas izrādās mazefektīvas.

Juris Pūce: Protams, atbilde uz speciālistu apmācības jautājumu ir tālākizglītība. Būvniecība ir dinamiska joma, kur regulāri ienāk jaunas tehnoloģijas un materiāli, tāpēc būvspeciālistiem arī ir regulāra pārsertifikācija. Jautājums ir par šī procesa kvalitāti un par to, ko tieši mēs vērtējam. BIM ir vienkārši jauna pieeja — tā būvspeciālistam ir jāapgūst, vienalga, vai viņam ir 60 vai 25 gadi. Mēs kā valsts esam izveidojuši modeli, kurā noteiktās profesijās var strādāt tikai cilvēki, kuri ir ieguvuši sertifikātus. Tas ir ierobežots darba tirgus, kas nozīmē arī lielāku atbildību — primāri paša būvspeciālista atbildību: viņam ir jāseko līdzi savām zināšanām un jānodrošina sava kompetence, jo tādējādi viņam ir iespēja strādāt ierobežotā regulējamā darba tirgū.

Sigita Janvāre: Es pievienošos domai, ka BIM pati par sevi nav panaceja vai brīnumnūjiņa. Skaidrs, ka primāra ir kompetence un sadarbība starp pasūtītāju un piegādātāju, un tikai tad nāk tehnoloģijas. Protams, vieni ir zinoši savā jomā, bet nemāk strādāt ar jaunajām tehnoloģijām, un citiem ir tehnoloģiju zināšanas, bet nav pieredzes un ekspertīzes būvniecības jomā. Līdz ar to mēs veidojam tandēmus — tādas kā saliņas, kur šie cilvēki satiekas, un tā mēs audzinām nākamos speciālistus. Sadarbojamies ar Rīgas Tehnisko universitāti, kura ir ļoti atsaucīga šādā pieredzes apmaiņā un izglītības programmu veidošanā. Domāju, ka ar laiku tas kļūs par standartu. «Valsts nekustamie īpašumi» jau tagad kļūst par Latvijas publiskā sektora būvniecības digitalizācijas ledlauzi — mēs ieviesīsim BIM prasības iepirkumos jau šī gada nogalē.

Ralfs Nemiro: Vairākas problēmas redzam projektēšanas sadaļā: ir gan ļoti zemas kvalitātes sertificēti speciālisti, kas strādā ar jaunajām tehnoloģijām, gan vecāka gadagājuma cilvēki, kas strādā ar zīmuli, bet kuru sniegtā kvalitāte un attieksme pret darbu ir ļoti augstā līmenī. Tāpēc jānotur balanss —  straujas darbības, kas varētu izkropļot tirgu, nav pieļaujamas. Būtiska ir mūžizglītība un pastāvīga zināšanu papildināšana — te mēs nerunājam tikai par būvniecību. Katram cilvēkam ir jārūpējas par savām aroda prasmēm.

Juris Pūce: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas dienas kārtībā milzīgs jautājums ir aprites ekonomika. Mums ir aktīvi jāmeklē tālāki dzīves cikli cilvēku radītiem atkritumiem, un diezgan daudz no šiem materiāliem var atrast vietu būvniecībā. Pasaulē to plaši praktizē, sākot kaut vai ar riepām, kas var pārtapt granulās, ko iemontē ceļa segumā, paildzinot tā dzīves ciklu. Mums ir augsti kopīgi mērķi atkritumu apjoma samazināšanā — priekšā ir ambicioza programma. Es par to ļoti priecājos, jo neviens taču nevēlas, lai Latvija lēnām pārvērstos par vienu lielu atkritumu poligonu. Piemēram, nojaucot būvobjektus, būvgruži lielākoties tiek noglabāti poligonā, kamēr pēc būtības tie būtu pārstrādājami un izmantojami kā ceļu būves materiāls. Nākamais lielais izaicinājums — mēs prasīsim dalīti savākt bioloģiski noārdāmus atkritumus, no kuriem tiks radīts tehniskais komposts. Normatīvos definēsim, ka apzaļumošanas projektos valsts un pašvaldības pasūtītājiem obligāti jāizmanto tikai tehniskais komposts, un sniegsim arī zināmu stimulu privātajam sektoram. Aprites ekonomikas ieviešana ir komplekss pasākums, ko plānojam veicināt gan ar nodokļu politiku, gan ar regulējumu —  ar standartiem un prasībām.

 

Pret cikliskuma negatīvo iespaidu

Ralfs Nemiro: Mums būtu jātiecas arī uz stabilitāti līdzekļu plānošanā, samazinot straujus kritumus un kāpumus, no kuriem cieš gan darba algas, gan kvalitāte, gan tirgus kopumā. Uzņēmēji varētu efektīvāk plānot ražošanas apjomus, un līdz ar to mēs varētu plānveidīgi attīstīties. Juris Pūce: Es domāju, ka pāreja uz nākamo Eiropas Savienības fondu periodu būs vieglāka kaut vai tāpēc, ka nemainīsies līdzekļu izlietošanas sistēma, kura bija viens no faktoriem, kas iepriekš radīja aptuveni pusotra gada aizkavējumu. Vienīgais, kas paliek ārpus valdības rīcības un kontroles, ir jautājums par to, kurā brīdī tiks panākta vienošanās par Eiropas Savienības kopējo budžetu. Kamēr tas nav noticis, mēs nekādu fondu naudu tērēt nevaram. Šajā periodā mums palīdz arī tas, ka finansējuma izlietojums notiek pēc principa N+3, proti, mēs esam ieguvuši vēl vienu papildu pārejas gadu finansējuma apguvei pēc fondu perioda beigām.

Baiba Bļodniece: Parasti problēma ir tā, ka brīdī, kad ekonomikā ir apjoma kritums, arī valstij naudas ir mazāk. Tāpēc jājautā, vai tad, kad ekonomika aug, nebūtu nepieciešams veidot uzkrājumus, lai būtu ko tērēt krituma brīdī.

Ralfs Nemiro: Kad mēs tikāmies ar Latvijas Bankas pārstāvjiem, arī viņi atzīmēja, ka tagad būtu ļoti labs laiks iekrāt. Igauņi to dara, ārējais valsts parāds viņiem rūk, kamēr mums diemžēl nedaudz pieaug. Taču, ja mēs visās nozarēs neveiksim

Kompleksas reformas, kas veicinās gan ekonomikas stabilitāti, gan finanšu resursu izmantošanu, mēs ne pie kā nenonāksim. Viens ekonomikas sektors nav atsevišķi sildāms, aizmirstot par pārējiem. Tāpēc ministrijā mēs uz ekonomiku skatāmies no putna lidojuma: mums ir ļoti svarīga gan būvniecības nozare, gan skolotāji, gan policisti. Runājot par nākamajiem periodiem, ir jāsakārto vairāki sektori. Ja skatāmies uz mūsu ceļu tīklojumu, tas paredzēts trīs miljoniem iedzīvotāju. Bet mēs jau sen vairs neesam trīs miljoni. Ko tad mēs īsti uzturam? Tas ir milzīgs organisms, kas prasa daudz naudas. Veicot pārdomātas pragmatiskas reformas visās nozarēs, mēs nonāksim pie pozitīva rezultāta ar pozitīvu ietekmi uz visām nozarēm, tajā skaitā arī uz būvniecību. Juris Pūce: Ja runājam par ekonomisko ciklu izlīdzināšanu, pēc kā vienmēr alkst visas nozares, jāsaprot, ka pilnīga stabilizācija nekad netiks panākta. Svarīgi, lai valdība ar savu politiku nestimulē cikliskas darbības. Patiesībā Eiropas Savienības kopīgais finanšu rāmis mums palīdz to izdarīt daudz labāk. Mēs varam pārmest sev, ka mums ir budžeta deficīts, bet būsim godīgi — tas pieaug nedaudz, parāda apjomi ir ļoti sabalansēti, un lielu risku nav. Skaidrs, ka mēs neveidojam uzkrājumus, bet valstu, kas veido uzkrājumus, pasaulē nav daudz. Tās lielākoties ir dabas resursu valstis, kas burbuļa laikā par dārgu cenu pārdod naftu un uzkrāj naudu.

Pārējās valstis dzīvo no tā, kas ir, un retu reizi tām izdodas izveidot bezdeficīta budžetu. Mums uz to ir jātiecas, un arī šī gada budžeta deficīts ir mazāks nekā pagājušogad, bet ir skaidrs, ka ekonomikas ciklu efekti būs. Latvijas specifiska situācija ir tā, ka attīstībā mēs esam lielā mērā atkarīgi no Eiropas fondu resursiem, kuri vienlaikus veido savu ciklu, kas nav ekonomikas cikla daļa. Būvniecību tas ietekmē spēcīgi, jo tajā ir nestabils privātais pasūtījums — nozares dinamika ir izteikti procikliska pret ekonomiku kopumā, kāpumi un kritumi ir vēl augstāki. Tas ir stabilizācijas lielais nākotnes uzdevums: kā panākt, ka privātais pasūtījums nav tik ciklisks.

Baiba Bļodniece: Tomēr citās valstīs, arī kaimiņvalstīs ar līdzīga apmēra ekonomiku — Igaunijā un Lietuvā, cikliskums nav tik straujš, un tam ir milzum daudz blakņu, piemēram, no finanšu sektora puses krītas kreditēšanas apjoms būvniecības nozares uzņēmumiem. Iemesls tam ir daudz lielāks cikliskums nekā tautsaimniecībai kopumā.

Juris Pūce: Raugoties no citas puses, lielās ekonomiskās krīzes laikā tieši valdība spēja mobilizēt Eiropas fondu līdzekļu ievērojami straujāku apguvi, un tas bija nozīmīgs faktors, kas ļāva 2010.–2011. gadā veidot izeju no krīzes. Jā, kritums bija milzīgs, 2009. gads bija šausmīgi smags, bet liela apjoma fondu investīciju došana, sākot ar 2009. gada otro pusi, bija faktors, kas ļāva iziet no šīs situācijas. Šis nav vienkāršs jautājums, te ir jāmeklē risinājumi.

Ralfs Nemiro: Mums ir jāsilda sava ekonomika, mazinot importu un radot eksportējamus produktus ar augstu pievienoto vērtību. Tie var būt inovatīvi materiāli, risinājumi un tehnoloģijas, kas pielietotas inženiertīklos.

Agrāk mums bija milzīgs apaļkoka eksports, taču tagad nozare lūdz to samazināt, jo par šo mums pašiem ļoti nepieciešamo resursu mēs saņemam nožēlojamu naudu. Līdz ar to Ekonomikas ministrija ir gatava sekmēt un atbalstīt jebkura augstas pievienotās vērtības produkta radīšanu.

 

Par cilvēkiem draudzīgu pilsētvidi

Sigita Janvāre: Objektus, kas atrodas tā sauktajās degradētajās teritorijās, var attīstīt ar atklātu metu konkursu palīdzību. Ietverot tajos savu ilgtspējīgo vīziju, pretī saņemam ļoti labus piedāvājumus no arhitektiem, kuri arī domā šajā virzienā.

Ralfs Nemiro: Ja skatāmies uz privāto sektoru, tad mums nevajag baidīties no prakses, kas plaši izplatīta Londonā, Berlīnē un citur, kad degradēto teritoriju sakārtošanā iesaistās jauni cilvēki un mākslinieki ar interesantiem projektiem. Kad vide ir sakārtota, tajā ienāk jauni biroji, cenas kāpj, bet mākslinieki pārceļas uz nākamo vietu. Rezultātā redzam sakoptu teritoriju pēc sakoptas teritorijas, kur gribam braukt un pavadīt laiku.

Juris Pūce: Rail Baltica projekta kontekstā es personiski ar vislielāko nepacietību gaidu, kad Rīgā tiks nojaukts dzelzceļa uzbērums. Rezultātā Maskavas forštate, viena no Rīgas skaistākajām apkaimēm, dabiski kļūs par Rīgas centra daļu. Tāpēc, plānojot infrastruktūras attīstību, jau tagad jādomā par to, ka Rīgas vēsturiskais centrs vienā rāvienā paplašināsies par trešdaļu. Piemēram, nebūvējam gar krastmalu lielu autostrādi abos virzienos, kā tas mums ir izdevies.

Visas pilsētas tomēr tiecas izmantot krastmalu cilvēkiem, nevis mašīnām. Ļoti svarīgi ir panākt, lai kravas automašīnu plūsma iet ap centru. Līdz ar ostas ievērojamas daļas pārcelšanu uz Daugavas kreiso krastu faktiski ir zudis pamatojums, kāpēc caur Rīgas centru būtu jābrauc kravas automašīnām.

Baiba Bļodniece: Kā redzam, ar pilsētu teritorijas plānošanu ir iespējams būtiski mainīt sabiedrības uzvedību. To ir pierādījusi pilsētplānošanas prakse pasaules lielpilsētās. Ilgtspēja nebūt nebeidzas pie objekta žoga. Galvenais ir panākt sabiedrības domāšanas maiņu.

 

Interviju var izlasīt: ŠEIT