Puzle no daudziem elementiem - intervija ar J. Unguru laikrakstā "Diena"

03.05.2019

Kā padarīt energoefektīvākas arī tādas specifiskas ēkas kā teātris vai arhīvs? Jānis Ungurs meklē risinājumus.

Mūsdienās, pie globālā resursu cenu kāpuma, energoefektivitāte ir neizbēgami risināms jautājums ikvienā ēkā – gan attīstāmā projektā, gan apsaimniekojamā namā. Bez tam energoefektivitāte pati par sevi ir nebeidzams process, jo tā nav tikai ēkas pareiza siltināšana, bet arī racionālāka mājas inženiertīklu izmantošana, domāšanas maiņa tās uzturēšanā un lietošanā un sapratne, ka ieguldījumi ēkas energoefektivitātē šodien nākotnē nozīmēs mazākus komunālos maksājumus, labāku ēkas iekšējo klimatu tur mītošajiem vai strādājošajiem, ilgāku nama mūžu un daudzus citus ieguvumus.


Jānim Unguram šādu risinājumu meklēšana ir ikdiena. Viņš ir Energoefektivitātes projektu portfeļu daļas vadītājs VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) un gādā par energoefektivitātes paaugstināšanu patlaban septiņos lielos projektos. “Dailes teātris, Latvijas Leļļu teātris, Valmieras Drāmas teātris, divas Latvijas Valsts arhīva ēkas – Komandanta ielā Daugavpilī un Skandu ielā Rīgā, LR prezidenta rezidence Jūrmalā un S.Broka Daugavpils Mūzikas vidusskola,” Jānis uzskaita un piebilst, ka palīdz risināt energoefektivitātes jautājumus arī citās VNĪ pārvaldītās ēkās un projektos. Kad pirms diviem gadiem viņam piedāvāja nākt uz šejieni strādāt, tieši paredzamais darbs ar tik specifiskām nestandarta būvēm kā teātri aizķēra viņa interesi. “Te energoefektivitāti nevar panākt ar vienkāršu risinājumu – ir jāpēta, jāplāno, jādomā, kā to izdarīt. Tas ir par mani, tas esmu es,” Jānis smaida. Darbs viņam ļoti patīk, lai gan tālākā nākotnē viņš noteikti gribētu sevi pamēģināt arī vēl kādā virzienā. Taču tās noteikti būšot inženierzinātnes, kaut kas saistībā ar būvniecību. “Ir jāiet uz priekšu, nevar apstāties pie sasniegtā.”

Elektriķis un nezināmais
Pēc izglītības Jānis gan nav “tīrs” būvnieks. 9.klasē viņš gribēja kopā ar draugu doties apgūt pavārmākslu, taču mamma pārliecināja, ka jātēmē uz tehniskajām zinībām – vai tad tiešām vēlies visu mūžu pie katliem stāvēt?! Izstādē Skola Jāni piesaistīja Rīgas Tehniskā koledža. Lauku puikam jau kopš bērnības patika konstruktori, patika savienot vadiņus, lai iedegas lampiņa, tāpēc elektriķa profesija ar specializāciju elektriskajos tīklos šķita pareizā izvēle. Tolaik koledžas sāka piedāvāt vidējās speciālās izglītības turpinājumu arī augstākajā izglītībā, un Jānis šo iespēju izmantoja – tāpat kā teju viss viņa kurss. “Bijām ļoti labs kolektīvs, cits citam palīdzējām, un visi – ap 30 audzēkņiem – mācības arī pabeidzām, kamēr līdzīgās specialitātēs daudzi atbira,” Jānis stāsta. 
Kad koledža bija absolvēta, elektrotīklu montāžas uzņēmums Fraris, kur Jānis jau bija sācis piestrādāt, viņam piedāvāja pastāvīgu darbu un arī pāreju no praktiskiem elektriķa pienākumiem uz elektroapgādes projektu izstrādi – zīmēt tos, skaņot ar klientiem, dabūt nepieciešamās atļaujas, organizēt dokumentus. “Laikam jau uzņēmuma vadītājam biju iekritis acīs kā pietiekami spējīgs,” Jānis komentē un stāsta, ka tobrīd arī pilnā sparā ritēja pirmskrīzes celtniecības bums. Lai gan tikko no koledžas atnākušajam puisim sastrādāties un vadīt pieredzējušus, ar ekskavatoriem un lāpstām strādājošus vīrus bija izaicinājums, darbs Jāni aizrāva. “Mani dzīvē vienmēr saistījusi tieši plānošana. Nevis tas rutīnas darbs, bet gan nezināmais – izdomāt, kā visu izdarīt. Katrā objektā situācija un apstākļi atšķiras,” viņš stāsta. Jānis pamatā strādāja ar ārējo elektrotīklu ierīkošanu un ieguva arī sertifikātus būvdarbu vadīšanā, būvuzraudzībā un būvprojektu izstrādē visos ārējos elektrotīklos līdz 20 kV.

Veci nami, jauni projekti
Līdz ar krīzi būvniecība Latvijā krasi sabremzējās, arī Jānim darba kļuva mazāk. Gribējās palikt šajā sfērā, bet vienlaikus bija jādomā, ko darīt tālāk, tāpēc viņš piekrita piedāvājumam paralēli SIA Fraris strādāt arī Iekšlietu īpašumu valsts aģentūrā par galveno enerģētiķi. Tā kā dažādi iekšlietu dienesti (ugunsdzēsēji, policija, robežsardze u.c.) savas ēkas tolaik apsaimniekoja paši, aģentūras ziņā pamatā bija nami, kur atradās vairāki dienesti kopā vai Iekšlietu ministrija. “Mana atbildība bija viss, kas saistījās ar šo ēku tehnisko apkalpošanu – elektroapgāde, siltumapgāde, ventilācija, dzesēšana, ūdens, kanalizācija utt.,” Jānis skaidro. 


Lai gan tieši tolaik bija jāpieņem ekspluatācijā un jāapgūst jaunuzbūvētais ēku komplekss Čiekurkalna 1.līnijā Rīgā, uz kurieni pārvācās ministrija, un jauns objekts bija arī policijas ēka Liepājā (Bāriņu ielā 3), pārējie apsaimniekojamie īpašumi lielākoties bija būvēti padomju laikā, pirms tā vai pat XIX gs. beigās. Ēku stāvoklis nebija spīdošs, Jāņa ikdiena bija problēmu risināšana, kad plīst kāda caurule, pazūd elektrība vai tml., turklāt bieži jāreaģē bija ļoti strauji, jo daudzi objekti ir stratēģiski svarīgi un tie nedrīkst ilgstoši iziet no ierindas. “Es iepazinu vecās ēkas, sapratu, kā tās funkcionē, kā ar tām strādāt. Iemanījos pat paredzēt, kad kaut kas varētu atgadīties. Savulaik koledžā mums mācīja strādāt ne tikai ar jaunākajām tehnoloģijām, kur moderno automātiku izjaukt nevari, bet arī ar vecajām iekārtām, kas pašam jāizjauc, lai apskatītos, kāpēc kaut kas nedarbojas. Iemācījāmies strādāt ar rokām, un tas darbā ar vecām ēkām ļoti noderēja,” viņš stāsta. 


Vēlāk Iekšlietu īpašumu valsts aģentūra, apvienojoties ar valsts aģentūru Materiālās rezerves, pārtapa Nodrošinājuma valsts aģentūrā. Jānis tajā pēc dažiem gadiem dabūja paaugstinājumu, jau drīz nākamo, līdz izauga par Īpašumu pārvaldes vadītāju. Viņa ēku apsaimniekošanas pienākumiem pievienojās arvien vairāk nākotnes un remontdarbu plānošanas, īpašumtiesību kārtošanas u.tml. Jānim kā tehniskam cilvēkam gan aizvien patika pabūt objektos, pašam organizēt darbus, nevis tikai dot rīkojumus no kabineta. Viņa vadībā notika arī visu Iekšlietu ministrijas nekustamo īpašumu centralizācija, kad aģentūra pārņēma ēku apsaimniekošanu no iekšlietu dienestiem. Jānis braukāja pa visu Latviju, apsekoja šos objektus, kārtoja pārņemšanas dokumentus. Vērtīga pieredze bija arī jaunie projekti “no nulles”, kad Iekšlietu ministrijai tika piešķirts finansējums jaunu ugunsdzēsības depo būvniecībai dažādās Latvijas vietās. Jānis smaida – viņam kopš patīk projektēšana, attīstīšana, tāpēc dzīve piespēlē izdevības palaikam pie tā atgriezties. 
Kopumā darba kļuva arvien vairāk, taču bija ļoti interesanti. “Man patīk strādāt, es arī atvaļinājumā nemāku pilnībā aizmirst par darbu – visu laiku nāk prātā domas, ko un kā vēl varētu darīt. Nevaru vienkārši mierīgi sēdēt, man vajag darboties.” Brīvajā laikā Jānis gan audzina savus divus dēlus, gan sporto, gan šo to uztaisa savām rokām no koka – ģimenei jau tapis grāmatplaukts un galdiņš ar Latvijas kartes siluetu. 

 

Sevi jādzen uz priekšu
Nostrādājot īpašumu apsaimniekošanā kopumā deviņus gadus, Jānis tomēr sāka just rutīnu. Lai gan darbs joprojām patika, entuziasms sāka iet mazumā. Bija arī sasniegti zināmi griesti, un Jānis saprata – lai kāptu augstāk, nepieciešamas jaunas prasmes. Darbs vedināja vēl vairāk iedziļināties juridiskajās lietās, taču Jāni vairāk vilināja tehniskā pasaule, tāpēc viņš nolēma riskēt un piekrist jau vairākkārtējam piedāvājumam nākt strādāt par telekomunikāciju inženieri Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā. Kaut arī amata nosaukums bija necilāks nekā iepriekšējie, darba saturs Jānim bija kaut kas jauns – bija jāizstrādā apjomīgs plāns, kā ar mūsdienīgu IT risinājumu palīdzību centralizēt videonovērošanu, piekļuves sistēmas un apsardzes signalizācijas visā iekšlietu resorā un monitorēt to visu attālināti un vienuviet, nevis katrā objektā atsevišķi. Šīs jomas pamati Jānim jau bija zināmi, bet nācās arī apgūt daudz ko jaunu, izprast nianses, domāt plašākā mērogā. “Kad esi sasniedzis augstāko punktu kādā lietā, ir jākāpj no tā kalna lejā un jāmeklē nākamais kalns. Ir jāmēģina sevi dzīt uz priekšu,” Jānis pamato savu lēmumu pamainīt karjeras vektoru. 


Tiesa, uzsāktais centralizācijas process noslēdzās bez viņa, jo Jāņa ceļā nāca VNĪ piedāvājums izmēģināt spēkus energoefektivitātes jomā, kas likās pārāk saistoši, lai atteiktos. Ar energoefektivitātes plānošanu un auditiem viņš jau bija saskāries iepriekš, bet nu radās iespēja nodarboties ar šādu plānu ieviešanu dzīvē. “VNĪ ir lielākais nekustamo īpašumu pārvaldītājs publiskajā sektorā, un šeit objekti ir ļoti dažādi – ir kultūrvēsturiski pieminekļi, ir nozīmīgas būves, ir pilnībā jauni projekti. Šeit iespējas sevi attīstīt ir diezgan lielas. Tas mani vilināja,” saka Jānis, kurš sāka kā atsevišķu energoefektivitātes paaugstināšanas projektu vadītājs, bet nu jau pārrauga visus VNĪ projektus, kurus skar šī lieta. 

Ēka ir vienots veselums
Paaugstināt ēkas energoefektivitāti – tas, Jāņa skatījumā, nenozīmē tikai māju nosiltināt, nomainīt spuldzes un automatizēt inženiertīklu sistēmas. Tas ir plašāks jēdziens. “Ēka jāskatās kā vienots kopums, un jāsaprot, kāds ir tās mērķis.” Jānis stāsta: tāds energoefektivitātes risinājums, kas der biroju mājai, nederēs teātra namam, vēl pavisam cita pieeja būs arhīva ēkai. Bieži vienam mērķim sākotnēji būvēta ēka iekšējā klimata ziņā jāspēj pielāgot citai funkcijai, tāpat, piemēram, kultūrvēsturiskās ēkās jāaizmirst par fasāžu siltināšanu. Jebkurš darbs energoefektivitātes sakarā jāveic pareizi un jāizsver, kādas būs tā sekas ēkai kopumā. Ikviens uzlabojums arī prasa ieguldījumus, un ir jāspēj tos sabalansēt ar nākotnē paredzamo ieguvumu. Tāpat energoefektivitāte saistīta arī ar ēkas lietotāju izpratni – piemēram, ja nosiltinātā mājā ir par karstu, varbūt nevajag raut vaļā logus, bet gan samazināt apkures temperatūru. Rezultāts būs tad, ja tiks strādāts visos šajos virzienos, Jānis uzskata. 


Viņš atzīst, ka energoefektivitātes panākšana ēkā nereti ir kā puzles likšana no daudziem dažādiem elementiem, starp kuriem pat vissīkākais var atstāt būtisku iespaidu uz kopējiem ēkas energoefektivitātes rādītājiem. Jānim šādiem meklējumiem un analīzei pat esot izveidota milzu Excel tabula, kur savadīt visus datus un pārbaudīt, vai attiecīgais elements ēkas kopainā derēs vai nederēs. Darba procesā svarīgs ir arī spēcīgās VNĪ komandas atbalsts – kolēģi nekad neatsaka padomu, konsultāciju. “Tas ļoti palīdz, jo tu zini, ka neesi viens un ka tev nav jācīnās kā Donam Kihotam ar vējdzirnavām,” Jānis saka. 

Protams, energoefektivitātes puzles likšanā nepieciešama gan tehniskā izglītība un izpratne par būvniecību, gan loģiskā domāšana. Nozarē arvien intensīvāk ienāk arī mūsdienu tehnoloģijas, un ir jāzina, kā ar tām strādāt. Piemēram, vēl pirms gadiem desmit būvniecības profesionāļi nepievērsa tik daudz uzmanības ventilācijai un gaisa kondicionēšanai ēkās. Tāpat ēku sistēmu attālinātā vadība šodien kļuvusi par normu un attīstās gudro māju tehnoloģijas, kas ļoti interesē arī Jāni. VNĪ savos projektos sāk izmantot arī BIM jeb būves informācijas modelēšanu, kas digitāli savāc vienkopus visus paralēlos projektus topošajā ēkā, ļauj to uzcelt un izstaigāt virtuāli, saprast, kā ēka funkcionēs, kā būs ekspluatējama ilgtermiņā, un modelēt izmaiņas, kur nepieciešams. «Lai gan jaunās tehnoloģijas var šķist sarežģītas, tās ļoti atvieglo darbu un palīdz sasniegt vēlamo rezultātu un kvalitāti,» Jānis uzsver.

 

Karjeras kāpnes

Kopš 2018 Energoefektivitātes projektu portfeļu daļas vadītājs va/s Valsts nekustamie īpašumi

2017 Projektu vadītājs va/s Valsts nekustamie īpašumi

2017 Telekomunikāciju inženieris Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā

2016–2017 Īpašumu pārvaldes vadītājs Nodrošinājuma valsts aģentūrā

2013–2016 Nekustamo īpašumu nodaļas vadītāja vietnieks, vēlāk nodaļas vadītājs Nodrošinājuma valsts aģentūrā

2007–2013 Galvenais enerģētiķis Iekšlietu īpašumu valsts aģentūrā, vēlāk Nodrošinājuma valsts aģentūrā

2004–2007 Elektromontieris, vēlāk elektrotīklu projektu izstrādātājs un vadītājs SIA Fraris

 

Paaugstināt ēkas energoefektivitāti – tas nenozīmē tikai māju nosiltināt, nomainīt spuldzes un automatizēt inženiertīklu sistēmas. Tas ir plašāks jēdziens, uzskata Jānis Ungurs, Energoefektivitātes projektu portfeļu daļas vadītājs va/s Valsts nekustamie īpašumi. «Ēka jāskatās kā vienots kopums, jāsaprot, kāds ir tās mērķis.»

Avots: Karjeras Diena